-
SOLO EXHIBITION'S "I'M IN." MAIN IDEA IS TO SEARCH FOR SCULPTURES AND PLACE'S INNER SPACE, FIND SO-CALLED "NEGATIVE SPACE" (OFTEN USED TERM BY SCULPTORS, DESCRIBING CASTING MOLD'S INNER CAVITY. THIS WHOLE EXHIBITION-INSTALLATION WAS VERY SITE SPECIFIC. I BUILD A SPECIAL FORM(LABIRINTH) INTO A FLOOR GALERY, IN WHICH SPECTATOR CAN GO INSIDE AND INSIDE AND FIND ANOTHER INNER, UNREACHABLE SPACES. USING GIPSYM CRISTALS AS REFERENCE POINT, I MODULED VARIOUS NEGATIVE FORM POSSIBILITES AROUND THEM. I SEEK HOW TO BUILD ILLUSION ABOUT ANOTHER SPACE REALITY USING ONLY CARTON, DIFFERENT POINTS OF WIEVS AND MUTUAL PROPORTIONS.
AT THE END OF INSTALLATIONS ROUTE, SPECTATOR WAS SURPRISED BY ANOTHER VERY DIFFERENT INSTALLATION ("BEFORE DAWN", PLASTIC, FILM, ROCKS, LIGHT ELEMENTS) - SENSATE, NIANSED NOTE AFTER MIND WORKS.
WHEN CAME THE LAST DAY OF THIS EXHIBITION, THERE WAS A SPECIAL DECONSTRUCTION PERFOMANCE "I'M OUT". GENERAL IDEAS OF THIS WAS TO SEARCH HOW SPACE COME FREE OF CONTENT AND FEEL OFTEN SUPPRESED JOY OF DESTROYING THINGS. SPECATORS WHERE INVITED DESCTRUCT INSTALLATION BY CERTAIN COMANDS, WHICH I GAVE BY DRUM RYTHMS. PARALELLY MISTICAL CREATIONS (STYLE BY FASHION ARTIST SANTA MATULE) SHOWED THEIR INTERPRETATION ABOUT DISMANTLE.
SOLO EXHIBITION "I'M IN" HAPPENED IN GALERY ZIEMA, RIGA 2013.
INSTALLATION "BEFORE DAWN" WAS ALSO EXHIBITED IN "ÖÖ JA PÄEV", GALERY "NOORUS" , TARTU, ESTONIA. 2013.instalācija „i’m in” (esmu iekšā ir radīta, lai pētīti formas jautājums, kas saistīti ar negatīvo telpu. negatīvā telpa – šoreiz tas ir tīri formāls jēdziens, kas nav nekādā saistībā ar kosmosa noslēpumiem vai ari jeb kāda veida parapsiholoģiju. tas ir apzīmējums, kuru savā starpā lieto tēlnieki, lai apzīmētu formas otru pusi, iekšpusi, ko visuzskatāmākajā veidā var redzēt, kopējot objektus no viena materiāla citā. no pozitīvā tiek noņemts negatīvs atspiedums, bet tad negatīvā iepilda jau nākamo pozitīvu. tā ir otra puse, iekšpuse, kas pēc būtības ir visam un jebkur.
pirmoreiz par negatīvo formu jautājumu aizdomājos, kad šī gada sākumā būvēju apjomīgas dekorācijas lma karnevālam. objekts, kuru veidoju bija vairāk kā 5 metru augstumā un 10 metru platumā, un ja no ārpuses tam bija vairāk dekoratīva nozīme, tad no iekšpuses tas kļuva „telpisks” – par telpu, negatīvu apjomu, kurā brīvi pastaigājās cilvēki. pamanīju, kā objekta iekšējās dimensijas vizuāli spēlējas ar cilvēku proporcijām un rada jaunu pieredzi vērīgām vērotājam.
karnevāls kā jau karnevāls paskrēja ātri, dekorācijas tika nojauktas, bet jautājums par negatīvās telpas īpašībām manā prātā joprojām uzmācīgi turpināja par sevi atgādināt. es izlēmu, ka man ir jāveic mākslas eksperiments – šoreiz jau apzināti jārada negatīvā telpa, lai es varētu smalkāk izpētīt tās intriģējošo dabu.
sapratu, ka lai šim vizuālajam pētījumam ir nepieciešama īpaša telpa, kur es spētu darboties sev un iespējamajam skatītājam ērtā mērogā un dimensijās. savos meklējumos nonācu šeit, galerijā „ziema”, kuras padomju ražotnes robustais, jau vairs neizprotamais vairāklīmeņu plānojums mani acumirklī savaldzināja. jau tad, kad pirmo reizi ienācu pa dzelzs durvīm, bija skaidrs, man būs jāpieņem arī jau esošās negatīvās telpas (jo jebkura telpa, kurā fiziski atrodamies iekšā attiecībā pret mums ir negatīvā telpa)noteikumi. tas uzdevumu padarīja tikai interesantāku.
instalāciju plānoju būvēt septembra vidū, tāpēc vairāku mēnešu garumā savā prātā apcerēju šo jautājumu – ko un kā būvēt, lai ko un kā uzzinātu. galvā radīju vairākus vizuālos variantus, kā varētu izskatīties gala variants, bet izvēlējos iztikt bez skicēm un maketiem, jo bija sajūta, ka man jāstrādā, atrodoties ar telpu tiešā kontaktā. jābūvē sava negatīvā telpā, ar visām maņām atrodoties uz vietas un iekļaujoties konkrētajā telpā.
par darba materiālu izvēlējos gofrēto kartonu, jo ar to ātri panākams apjomīgs daudzdimensionāls rezultāts. materiāla vienkāršība pašmērķīgi nenovērš uzmanību no darba idejas un formas.
tā 15.septembrī, atrodoties starp kartona kalniem un papīra nažu asmeņiem uzsāku darbu. tās bija 5 garas, grūtas darba dienas, kurās, koncentrējoties vienīgi darbam, pamazām radīju negatīvo telpu.
sev par pārsteigumu, pilnīgi atteicos no sakontēji iecerētajiem vizuālajiem risinājumiem un intuitīvi radīju tādus, ko diktē apkārt esošo formu tektoniska. to sapratu tikai tad, kad lielākā darba daļa bija jau izdarīta. tāpat dažādas idejas un tēzes par darba tēmu radās tieši te, uz vietas, un šajā laikā. uzskatu, ka citos apstākļos nekas tāds nebūtu iespējams.
jautājumus par negatīvās telpas attiecībām ar objektu tajā, uzskatāmi risināju izmantojot akmeņus (minerālus selenītus) un novietojot tos dažādās situācijās. akmeņus izvēlējos tāpēc, ka tie ir „nekas”. akmeņi ne ar ko īpaši neasociējas, tie ir pierasti un visur esoši un nenes nekādu īpašu stāstošo slodzi. tik pat labi tas varēja būt jebkas cits, neko neizsakošs.
beidzot darbu, secināju, ka šim pētījumam ir radušies 3 līmeņi –pirmajā tiek apskatīts jautājums par negatīvo telpu negatīvajā telpā (pati skulptūra-instalācija šajā konkrētajā telpā un interjerā ; otrajā var pētīt skatītāja izmēru un instalācijas negatīvo apjomu saspēli, kas rodas, interesentiem ieejot iekšā struktūras. savukārt 3 pētījuma līmeni veido mazā izmēra skices par abstraktā objekta attiecībām ar abstrakto negatīvo telpu, kuras skatītājs var aplūkot instalācijas iekšpusē.
pēc paskaidrojošās izstādes atklāšanas runas pie manis pienāca vairāki skatītāji, un pastāstīja, ka, esot instalācijā, bija sapratuši visu pavisam citādāk. tā kā manu augstāk aprakstīto nav nepieciešams uztvert kā absolūto patiesību, bet gan tikai kā vienu no mākslas darba interpretācijām, jo atšķirīgas pieredzes tikai pierāda, ka mākslas darbi dzīvo paši savu, neatkarīgu dzīvi.
